Pirms vairākiem gadiem baibaku kā kažokzvēru mēģināja audzēt arī pie mums. Diemžēl šī iecere neīstenojās, un tagad dažviet Latvijā var sastapt kādu baibaku vai to pārīti, kurus tur savam priekam. Viņus varbūt audzētu kā mājdzīvniekus, bet baibaku prasme kost visur un visiem neattaisno dzīvnieku mīļotāju lolotās cerības par telpās turamiem mājas mīluļiem. Tādēļ lauku cilvēki baibakus tur ārā ar stiepli izoderētā būrī un priecājas par viņiem, rēķinoties, ka baibakiem nevar piedurt pirkstus.
Baibaks dzimtajā smilšu karaļvalstī
Intensīvās saimnieciskās darbības dēļ stepēs no Ukrainas līdz Urāliem baibaku apdzīvotības areāls ir sašaurinājies.
Šis apmēram pusmetru garais zvēriņš ar padsmit centimetru garu astīti gandrīz 90% sava laika pavada alās, tādēļ ir tikpat liels alu racējs kā mūsu pašu virtuozais un nepārspētais alu vecmeistars āpša kungs. Baibaki ir tālredzīgi dzīvnieciņi un paredz alas visādiem dzīves gadījumiem. Ziemošanas alas ir līdz pat simts metriem garas un sniedzas pat četru metru dziļumā. Tajās atrodas gan ziemošanai paredzētās kameras, gan bērnistaba mazuļiem. Baibaku saime tās parasti izmanto vairākus gadu desmitus. Turklāt virs alām laika gaitā izveidojas savdabīgi metru augsti un
Baibaks ģībst zemeņu dēļ
Šā zvēriņa ieradumi – ēšanas veids, kustēšanās, pat snauduļošana – ir tik amizanti, ka izsauc cilvēku apbrīnu. "Parasti pie mums brauc skatīties strausus, bet neviens nepaiet garām baibaka būrim," saka zemnieku saimniecības "Vildēni" īpašnieki Ināra un Aivars Pabriki. Baibaka saimnieki viņu raksturo kā spēcīgu grauzēju, kurš mīl ielaist zobus visā, kam tiek klāt, un grauž visos virzienos, izņemot virzienā uz augšu. Tādēļ arī tā būris viscaur, arī migas koka daļas, izliktas ar metāla režģi. Šā iemesla dēļ arī viņu nekad neņem rokās.
Vēl viena stepes murkšķa īpatnība – tas pirms došanās garajā ziemas miegā katastrofāli uzbarojas. Liekas, ka tauki zvēriņa vēderā ieguvuši trīs litru burkas izmēru. Un, kad pavasarī baibaks izlien no ziemas migas, ir tieši pretējs skats. Viņš ir tā notievējis, ka āda nokarājas krokās. "Uz viņu paskatoties, pirmā doma bija – es nekad negribēšu nomest svaru," pasmaidot konstatē Ināra. Pirmās dienas baibaks jūtas flegmatisks, neko daudz neēd, vairāk staigā pa būri. Un tikai pēc tam, intensīvi ēdot, atgūst apaļās ķermeņa formas. Un ēd viņš zāli, burkānus, kāpostus un pienenes. Taču vislielākā delikatese zvēriņam ir zemenes. Tāpēc "Vildēnos" pirmās zemeņu dobes divu metru platumā pieder baibakam.
Kad būrim visapkārt ir daudz svešinieku, baibaks nejūtas drošs un no migas ārā nelien. Līdzko viņa mītnē ieliek kādu cienastu, piemēram, pieneņu lapas, viņam svešinieki bijuši nebijuši un izrāde publikai var sākties. Vispirms migas nodalījuma caurumā kā uz burvju mājiena parādās galva, lūkodamās apkārt. Tad viņš ierauga nolikto cienastu un nesteidzīgi izlien pats. Pēc tam nostutējas puspietupienā uz pakaļkājām un, lapas priekšķepās turēdams, kā vāvere čāpstina iekšā cienastu. Ja ēdamā ir pavairāk un maltīte ieilgst, baibaks piekūst tupēdams un apsēžas uz dibena.
Ināra spriež – baibaks saimniekus atpazīst. Tamdēļ, ja viņa no rīta būrim paiet trīs reizes garām un zvēriņu neuzcienā, stepes murkšķis rausta sētu. Tas ir atgādinājums, ka jāpabaro. Ja ārā ir labs laiks un nav ne vēja, ne lietus, baibaks labpatikā guļ, izlaidies uz muguras un kājas gaisā turēdams.
Surkšķīši relaksē
Arī z/s "Purmaļi" pie Ivetas Nīmantes-Meinartes nu jau trešo gadu dzīvo divi pāri baibaku, kuriem piepulcējies viens pērnā gada mazulis. Viņa saka – jau labu laiku vēlējusies iegādāties šos dzīvniekus, jo uzskatījusi tos par ļoti feiniem zvēriņiem. Mājās viņi šos stepes murkšķus dēvē par surkšķīšiem un uzskata, ka nelielo dzīvnieku amizantās kustības un paradumi cilvēkus relaksē. Katrs baibaku pāris dzīvo savā būrī, bet pieaugušais bērnelis – alā. Izrādās, ka, vēl mazs būdams, baibacēns tomēr atrada kādu spraugu uz ārpasauli un izvēlējās sev tādu dzīvi kā savvaļas murkšķi. Izraka alu un tajā arī mitinās. Turklāt tālākā apgaitā no tās par divdesmit metriem nedodas. No pieaugušajiem baibakiem mātītes ir raksturā ieturētas dāmas, toties abi kungi diezgan nīgri. Un viens – visnīgrākais, kad sadusmojas, klabina zobus un pat grauž būrī ielikto koku, uzdarbodamies kā smalcināmā iekārta. Viņiem ir arī sazināšanās sistēma savā starpā. Ja baibaks sajūt briesmas, kad kaut vai suns paskrien garām, tas nosvilpjas kā palaidnīgs puika.
Evita Pabērza
2006. gada 12. jūlijs.
Raksts paņemts no
Jaunumi
16. maijs, 2020
Tas brīdis ir pienācis un beidzot no šodienas murkšķi uzsāk tūrisma sezonu, protams, ievērojot distanci un visus pārējos ieteikumus, lai mēs pasargātu viens otru. Vēlams savu vizīti iepriekš pieteikt, zvanot uz tālruni 26020002. Gaidīsim ciemos!
1. maijs, 2020
Ņemot vērā, ka Latvijā izsludināta ārkārtas situācija saistībā ar COVID-19 pandēmiju, murkšķu audzētava “Jaunstuči” ir slēgta apmeklētājiem līdz ārkārtas situācijas atcelšanai 2020.gada 12.maijam. Tāpēc murkšķu vērošanas sezona šogad netiks uzsākta ar 1.maiju, kā tas ir bijis citus gadus. Būsim atbildīgi gan pret apkārtējiem, gan arī dzīvniekiem.
14. maijs, 2014
Lauku ceļotājs aicina pilsētniekus uz laukiem 16.-18. maijā, kad notiks akcija "Atvērtās dienas laukos". Tā ir iespēja pavadīt pārsteidzošu nedēļas nogali ar ģimeni, draugiem vai darba kolektīvu, apbraukājot visdažādākās ražojošās saimniecības laukos, lai atklātu sev jaunus – gan interesantus, gan garšīgus lauku labumus.