Murkšķu audzētava "Jaunstuči"

Murkšķis ir lielākā zemes vāvere, kas īpaši slavena ar savu ziemas miegu un spalgo svilpšanu

Tu esi pamanīts!

Līdzko tuvojos būriem, atskan īpatnēji – gan klusāki, gan spalgāki – svilpieni. Balss īpašnieks nav redzams, taču izdotā skaņa liecina: tu esi svešinieks, visticamāk – ienaidnieks, bet es tevi esmu sajutis un pamanījis. Svilpiens ir kā brīdinājuma signāls murkšķim pašam un viņa radiem: jāpaslēpjas, cik vien ātri var! Saimnieks gan lielas ceremonijas netaisa un, nocēlis būra jumtam uzlikto šīferi, atklāj skatienam rūsganu, apaļīgu un simpātisku dzīvnieciņu pāri. Tālākais ir gluži kā filmās par šiem stepes iemītniekiem redzētais: murkšķis uzslienas pakaļkājās, pagroza galvu, un brūnais kamols nozib vien. Sak\", nekāda pozēšana te nenotiks. Tomēr paveicas gan apskatīties, gan samīļoties ar mazajiem murkšķīšiem, kam vēl tikai mēnesis.

– Mana princesīte, – saka Gunāra kungs, no būra stūrī saveltās migas saudzīgi celdams laukā vienu pūkainīti. Puiku rokās ņemt nevar – tam dzimtas aizstāvēšanas funkcijas jau gēnos ierakstītas, un, tikko tuvojas cilvēka roka, viņš slienas pakaļkājās un bļauj tik spalgi, ka ausis krīt ciet.

Murkšķis nav istabā turams mīļdzīvnieks, tomēr Gunāra kungs pieļauj, ka, no mazotnes pie cilvēka radināts, tas vēlāk ļauj sevi vismaz noglaudīt. Pieaugušam zvēriņam pirkstus tuvināt nedrīkst – sakodīs. Dzīvnieciņu var saņemt, tikai ceļot aiz astes, un arī tad tas pamanās saliekties kā atspere un iekost. Tas ir sāpīgi, jo paņem kā ar šujmašīnu.

Trekna gaļa,

krāšņa kažokāda

Savulaik paziņa Gunāru Gulbi uzaicinājis aizbraukt līdzi uz Maskavu, uz baibaku audzētavu: – Tā kā pēc dabas esmu ašs izmēģināt visu ko jaunu, piekritu. Fretku barošanai trūka zivju, nutrijas likās netīrīgas... Tā nopirkām un uz Latviju atvedām 106 baibakus. Sākumā nebija nekādu zināšanu. Arī attiecīgās literatūras ir ļoti maz. Viss, ko līdz šim esmu apguvis, ir mana pieredze. Cik zinu, daži audzētāji savus baibakus palaiduši savā vaļā. Tur tie, protams, agrāk vai vēlāk aizgāja bojā, jo Latvijas apstākļos brīvā dabā izdzīvot nevar.

Pieaudzis dzīvnieks sver ap desmit kilogramiem. Gaļa ir garšīga, taču tās tiek vien pāris kilogramu, jo ir milzum daudz tauku – var piekausēt trīslitru burku. Tauki noder pankūku cepšanai. Mūsu mājās gan tos vairāk izmanto ārstnieciskiem nolūkiem, lai sadziedētu sasprēgājušus papēžus, dažādas brūces. Šie tauki vairāk ir aizsargājoša, vaskam līdzīga masa. Arī gaļa ir ļoti trekna, parasti to jauc klāt liesākai, piemēram, truša gaļai.

Latvijā savulaik daudzi sacerējušies uz lielu naudas pelnīšanu ar murkšķu ādiņām. Nenoliedzami, pasaulē tās maksā dārgi, kažoki iznāk ekskluzīvi, taču mūsu valstī neviena šūšanas firma par šīm ādiņām tā arī nav ieinteresējusies. Gunāra kungs pa kādai aizvedis pazīstamai šuvējai, kura tās izmantojusi cepurēm un mēteļu apkaklēm.

Nelieliem kažokādas izstrādājumiem pietiek ar gadu veca murkšķa mundieri, bet pēc lieluma un izturības vislabākais tas ir otrajā gadā.

Dzīvniekus kauj septembrī vai oktobrī, kad kažociņiem izveidojies ļoti skaists akots, bet paši pošas uz ziemas guļu.

Negrauž vienīgi metālu

Stepes murkšķis pieder pie grauzējiem, ir nadzīgs uz plēšanu, rakšanu, skrāpēšanu. Būra drāšu pinums tiek pārbaudīts un izkustināts katru dienu bez izņēmuma. Ja atradīs kādu vājāku vietu, kur režģis pakļausies kaut par centimetru, plēsīs, kamēr tiks laukā. Viens tā arī pazudis bez pēdām, bet šis gadījums Gunāra kungam bijis par mācību, kā stiprināt būri: – Esmu pārliecinājies, ka vislabākais ir metinātais vai dedzinātais metāla pinums, parastais tik mērķtiecīgajai plēšanai ir par vāju. Acīm jābūt ne lielākām par 1,5 x 1,5 cm, citādi mazuli no būra var izvilkt kaķis. Būra vārtiņiem vajag taisīt slīpu aizbāzni, ko nevar izkustināt. Likt krampīti vai koka tapiņu līdzīgi kā trušu būriem ir aplam – tādus baibaks atķimerē vaļā sekundes laikā.

Murkšķu māja celta ar aprēķinu, lai puse – tumšā migas daļa – būtu no koka, savukārt otra puse – režģota veranda, kur var paēst, pasauļoties, apskatīt apkārtni. Būra vārti vienlaikus ir jumts, jo dzīvnieku var satvert tikai no augšpuses. Jebkuras koka daļas, tostarp grīda būra iekšpusē obligāti jāizoderē ar metāla plāksni, lai asie zobi nekur netiktu klāt. Vienīgi griestiem nevajag šādu aizsardzību, jo grauzt virzienā uz augšu murkšķis nespēj. Vēlamais būra dziļums ir ap 70 cm, lai dzīvnieks būtu viegli sasniedzams. Zemāk nevar, jo aptuveni pusmetra augstumā tas spēj arī palekties un izkļūt no būra. Lai no zemes nesūktos mitrums, būris novietots uz pārdesmit centimetru augstiem balstiem. Vietā, ko murkšķi atzinuši par piemērotu ģimenes tualetei, Gunāra kungs ierīkojis dažus izvelkamus dēlīšus.

– Sīkumos grūti visu izstāstīt, bet ar padomu esmu gatavs palīdzēt jebkuram interesentam. Jaunuļi ir pārīšos. Ja kāds vēlas šos dzīvnieciņus audzēt, tad jāpērk puika ar meiteni, citādi nebūs pēcnācēju, turklāt vienas dzimtas baibaki nespēj pilnvērtīgi eksistēt. Prasu 50 latu par pāri. Tolaik, kad pirmos eksotus pirkām Maskavā, viens zvēriņš maksāja piecus dolārus, tolaik tā bija milzīga nauda…

Krāšanas mānija

Visu, kas lieks, murkšķis stiepj uz savu migu. Tādēļ Gunārs ar sietu apvilktajā būrī ēdiena un dzeramā ūdens trauciņus stingri pieskrūvējis pie grīdas: – Tik un tā pa reizei tos nolauž un ierauš migā. Dodu tiem trušiem paredzēto granulu barību, ieberu apmēram sauju – tik, cik pāris spēj dienā noēst. Vairāk bērt nav jēgas, jo katru lieko graudu stieps migā. Tāpat zālīti. Pa dienu katrs pāris saņem dažus ne pārāk lielus vārītus kartupeļus. Ēdināšanas ziņā šie dzīvnieki ir universāli – saimnieks bez bažām var aizbraukt no mājas kaut uz nedēļu, viņi badā nenomirs. Turklāt šie dzīvnieki tikai pusi gada pavada nomodā, otru pusi guļ, iztiekot bez ēšanas.

Arī siens tiem nav jāsarūpē. No paziņām pietiek sarunāt salmu ķīpu, ar to nodrošināti pakaiši vismaz desmit ģimenēm. Murkšķi tos saekselē kā pelavas un tādā biezā, blīvā migā pārlaiž ziemu. Arī mazie piedzimst šajos pakaišos, jo murkšķu mammas nemēdz plēst vilnu, lai izliktu ligzdu kā trusenes.

Dzīvnieciņiem ļoti garšo zaļa, sulīga zāle. Taču atbilstoši savai izcelsmes vietai stepju apgabalos, pat lielā sausumā un karstumā, tie patērē ļoti maz ūdens, mitrā laikā nedzer pilnīgi nemaz. Ēšanas periods ilgst no aprīļa līdz oktobra beigām. Kad pamazām tuvojas rudens, murkšķi kļūst flegmatiskāki, tauku rezerves ir gandrīz uzkrātas, tad barību sprostā liek reizi pa vairākām dienām, līdz pārtrauc pavisam.

– Pavasarī gan, tikko noteiktajā laikā porcija nebūs pasniegta, atskanēs raksturīgais svilpiens: ko kavējies, kad otram vēders tukšs?! Pa vasaru dzīvnieks ir tā nobarojies, ka organismā uzkrāto barības rezervju pietiek no oktobra beigām līdz marta beigām, aprīlim. Tad dzīvnieciņi mostas, bet izskats tiem ir briesmīgs – kažoki savēlušies, paši izkāmējuši… Var domāt, ka slimi, kaut gan baibaki neslimo. Nē, vienkārši organisma dzīvības funkcijas nav darbojušās un pēc ziemas tās palēnām atjaunojas, – stāsta Gunārs. – Pavasarī migā rodas arī mazuļi, kas ilgi pārtiek no mātes piena. Teorētiski var būt 12 bērni, maniem lielākais skaits metienā bijis deviņi. Kad mātei pupus pārklāj vilna (maija beigās, jūnijā), jaunuļi jānošķir. Ja atstāj ilgāk kopā, kāds var neuzņemt pietiekami daudz barības, lai uzkrātu taukus atkal jaunai ziemai. Tādēļ ap Jāņiem es parasti jau nodalu pārīšus. Bērni rodas otrajā vai trešajā augšanas gadā.

Šā gada siltā ziema murkšķus darījusi nedaudz nervozus. Sala nav bijis, reizēm būrus pat sasildījusi saule. Tad daži līduši no migas laukā paskatīties, kas notiek: izstaipījušies, izžāvājušies un… žigli atpakaļ!

Stepes murkšķu mēslus saimnieks izmanto dārza zemes ielabošanai, un viss aug griezdamies. Vēlamāk gan mēslus likt kompostā un noturēt vairākus gadus, līdz tie satrūd.

Kādos būros mitina baibakus? Un kā pareizi šos dzīvniekus baro? Kādā vecumā iegūst ādiņas?

Ieva Strošmane

Cēsu rajonā

Vai Latvijā kādā saimniecībā audzē stepes murkšķus? Kur varētu nopirkt pārīti?

Ilmārs T. Rīgas rajonā



Raksts aizgūts no Latvijas Avīze pielikuma Praktiskais Latvietis

2008.gada 19.maijs

Jaunumi

14. maijs, 2014

Lauku ceļotājs aicina pilsētniekus uz laukiem 16.-18. maijā, kad notiks akcija "Atvērtās dienas laukos". Tā ir iespēja pavadīt pārsteidzošu nedēļas nogali ar ģimeni, draugiem vai darba kolektīvu, apbraukājot visdažādākās ražojošās saimniecības laukos, lai atklātu sev jaunus – gan interesantus, gan garšīgus lauku labumus.


2. februāris, 2014

Šodien Murkšķa dienā, Alsungas novada Reģos mītošie murkšķi guļ dziļā ziemas miegā un nemaz nedomā vēl kādu laiku mosties.


24. jūnijs, 2013

Vasaras saulgrieži tika sumināti un skandināti arī pie murkšķiem. Līgo vakarā, bija sabraukuši īsteni murkšķu draugi, kuri pušķoja sētu, lutināja murkšķus, dziedāja jautras līgo dziesmas un metās jestros deju soļos